2. Saturs
• Būtiskākais 59.paragrāfā
• Shematisms un hipotipoze
• Jēdziena un vērojuma saistība; kas ir vērojums
• Hipotipoze un neattēlojamais
• Shēma, simbols, analoģija
• Simbols valodā un izziņā
• Skaistais kā labā simbols
• Daţas interpretācijas
3. Par ko ir 59.§ «Par skaistumu kā tikumības simbolu»?
• Būtiskākais saistībā ar 59. paragrāfu:
1. Kants piedāvā savu izpratni par to, kas ir ‘simbols’;
2. Balstoties uz simbola izpratni, skaistais tiek sasaistīts
ar labo (estētika ar ētiku);
3. Kants ‘pārveido’ shematisma jēdzienu, ieviešot retorikas
jēdzienu ‘hipotipoze’.
5. Shematisms
• TPK «Estētikai» seko «Transcendentālā analītika» - tika
uzrādīta objektu dotības formas (vērojumu formas). Taču tas
vēl nenodrošina to izziņu. Analītikā tiek izstrādāts, kā vērojuma
objekti kļūst par domāšanas objektiem, tādējādi arī pašas
empīriskās zināšanas.
• Tr.loģika – kā var tik izteikti patiesi spriedumi par objektiem,
kādi ir šo spriedumu nosacījumi. Metafiziskās dedukcijas
ietvaros tiek izsecinātas kategorijas. Tās ir aprioras –
klātesošas visos spriedumos. Tās ir nosacījums jēdzieniem par
empīriskiem objektiem.
• Rodas problēma, vai varam kategorijas attiecināt uz visu, ko
vērojam?
• Lai to atrisinātu, Kants ievieš transcendentālā apercepcijas
sintētiskā vienība – izziņas ‘subjekta’ vienotība, kā izziņas
pamatnosacījums.
6. Shematisms
• «Pašapziņas vienība» iepriekš paredz aprioro sintēzi starp
vērojumā doto un kategorijām.
• Sadaļā par shematismu, Kants norāda, ka kategoriju
pielietojums prasa papildu nosacījumu – tās ir jāshematizē, lai
tās varētu pielietot telplaiciskajiem objektiem, kas doti
vērojumā.
• TPK: «Jebkurā priekšmeta pakļaušanā jēdzienam priekšstatam
par priekšmetu jābūt vienveidīgam ar jēdzienu, t. i., jēdzienam
jāsatur tas, kas tiek priekšstatīts tam pakārtojamā priekšmetā,
jo tieši to nozīmē izteiciens: priekšmets pakļauts jēdzienam.
• Tādējādi empīriskais šķīvja jēdziens ir vienveidīgs ar tīro
ģeometrisko apļa jēdzienu, tādēļ ka apaļumu, kas domāts tīrā
ģeometriskā jēdzienā, var uzskatāmi priekšstatīt šķīvja
empīriskajā jēdzienā.»
7. Shematisms
• «Bet tīrie sapratnes jēdzieni, salīdzinājumā ar empīriskiem
(un vispār jutekliskiem) vērojumiem, ir pilnīgi nevienveidīgi, un
tos nevar sastapt nevienā vērojumā. Kā tādā gadījumā
iespējama vērojumu pakārtošana tīrajiem jēdzieniem, t. i.,
kategorijas pielietošana parādībām, jo neviens taču neteiks, ka
kategoriju, piemēram, cēlonību, var uzskatāmi priekšstatīt arī
ar jutekļiem, un ka tās ietvertas parādībā. [...]
• Ir skaidrs, ka jābūt kaut kam trešajam, kam no vienas puses
jābūt vienveidīgam ar kategoriju, no otras puses – ar parādību,
un kas dara iespējamu kategorijas pielietošanu parādībai. Šim
pastarpinošajam priekšstatam jābūt tīram (bez jebkāda
empīriska elementa) un tomēr no vienas puses intelektuālam,
no otras – jutekliskam. Šāds priekšstats ir transcendentālā
shēma.»
8. Shematisms
• Shematisms ir tas, kas padara iespējamu kategoriju
pielietojumu objektiem.
• Shēmas nav attēli.
• Shēmatisms ir iztēles produkts. Iztēles izšķirošā loma
izziņas procesā.
• Piemērs:
• «Tā, ja es nostatu piecus punktus vienu pēc otra: . . . . ., tas ir
skaitļa pieci attēls. Turpretim, ja es domāju tikai skaitli vispār, kas
var būt tiklab pieci, kā simts, tad šāda domāšana drīzāk ir
priekšstats par kādu metodi, kā atbilstoši noteiktam jēdzienam mēs
iedomājamies daudzumu (piemēram, tūkstoti) vienā attēlā, nekā
pats šis attēls, ko gadījumā, kad es domāju tūkstoti, nāktos grūti
pārredzēt un salīdzināt ar jēdzienu. Šo priekšstatu par vispārīgu
iztēles rīcību, sagādājot jēdzienam tā attēlu, es saucu par šā
jēdziena shēmu.»
9. Shematisms
• Laiks kā shematisma un līdz ar to kategoriju pielietošanas
pamats (laiks kā jēdziens):
• «Sapratnes jēdziens satur daudzējādā vispār tīro sintētisko vienību.
Laiks kā iekšējās izjūtas daudzējādības un līdz ar to visu priekšstatu
saistījuma formālais nosacījums satur daudzējādo a priori tīrajā
vērojumā. Laika transcendentāla noteikšana ir vienveidīga ar
kategoriju (kas veido šās noteikšanas vienību) tiktāl, ciktāl tā ir
vispārīga un pamatojas uz aprioru regulu. Bet, no otras puses, tā ir
vienveidīga ar parādību, jo jebkurā empīriskā priekšstatā par
daudzējādo ietverts laiks. Tāpēc ir iespējams kategorijas pielietojums
parādībām ar transcendentālās laika noteikšanas starpniecību, kas kā
sapratnes jēdzienu shēma pastarpina parādību pakārtošanu
kategorijām.»
• Tālāk Kants min katras kategorijas shēmas, piemēram, lieluma
shēma ir skaitlis, īstenības shēma ir esība noteiktā laikā,
nepieciešamības shēma ir priekšmeta esība jebkurā laikā.
10. Hipotipoze
• Retorikas termins – ilustrācija, demonstrācija. To plaši
izmanto Sengrieķu retorikas izstrādātāji.
• Kants runā par Darstellung – prezentācijas, attēlošana
(atšķirībā no reprezentācijas, priekšstatīšanas –
Vorstellung) sensiblu ilustrāciju.
• Hypotyposis – sengrieķu vārds, saliktenis: hypo – zem,
apakšā, typosis – figūra, skice.
11. Hipotipoze
• Sākotnēji nozīmē pašu skici, uzmetumu, paraugu vai ierakstu, un šajā
nozīmē ir sastopams Seksta Empīriķa darbos.
• Aristotelis šim vārdam piešķir filosofisku nozīmi: tas, kas formē, veido
būtību (esenci).
• Kants savukārt nepieņem Aristoteļa lietojumu, bet tā vietā izmanto šī
termina retorikas tradīcijā iestrādāto nozīmi, hypotiposis identificējot
ar subjectio sub aspectum, t.i., vizuālā attēlošana, nešana acu
priekšā, parādīšana daţādajos aspektos.
• Hipotipozes vizuālajai dimensijai, kas sastopama arī tādos sinonīmos
terminos kā energeia, evidentia, illustratio un demonstratio, ir spēcīga
ietekme retorikas tradīcijā. Piemēram, Cicerons, iztirzājot hipotipozi,
uzsver tajā redzes būtisko lomu, savukārt Kvintiliāns definē hipotipozi,
kā apelāciju pie redzes, nevis dzirdes.
• To vara interpretēt sekojoši – kā retorikas nojēgums, hipotipoze
nozīmē ilustrāciju, kurā skaidri attēlotais tiek apveltīts ar tādu
detalizētību, ka tas šķiet kā klātesošs, un parāda sevi kā klātesošu
personā un pilnībā pateicoties pats sev, tādējādi hipotipoze ir spējīga
padarīt priekšmetu kā acu priekšā ieraudzītu.
12. PAR 59.PARAGRĀFU
Jēdziena un vērojuma saistība; kas ir vērojums.
Hipotipoze un neattēlojamais. Shēma, simbols,
analoģija. Simbols valodā un izziņā. Skaistais kā labā
simbols.
13. Jēdzienu un vērojumu saistība
• «Lai pierādītu mūsu jēdzienu realitāti, vienmēr vajadzīgi
vērojumi».
• Tālāk Kants piedāvā vairākas definīcijas, veidojot
vairākas distinkcijas:
Jēdzienu veids
Pierādījumu (vērojumu) veids
(tā nosaukums)
EMPĪRISKI JĒDZIENI PIEMĒRI
TĪRI SAPRATNES JĒDZIENI SHĒMAS
PRĀTA JĒDZIENI (Nav atbilstoša vērojuma)
14. Kas ir vērojums? TPK (A19/B33)
• Lai kāds arī būtu veids un līdzekļi, kā izziņa attiecas pret priekšmetiem,
vērojums katrā ziņā ir tieši tas veids, ar ko izziņa attiecas pret
priekšmetiem nepastarpināti, un pēc kura kā līdzekļa tiecas jebkura
domāšana. Bet vērojums notiek tikai tiktāl, ciktāl priekšmets mums tiek
dots; bet tas savukārt vismaz mums, cilvēkiem iespējams tikai tāpēc, ka
priekšmets kaut kādā veidā iedarbojas uz mūsu dvēseli. Spēja
(uztvērīgums) iegūt priekšstatus tādā veidā, kādā priekšmeti uz mums
iedarbojas, saucas juteklība. Tātad ar juteklību priekšmeti mums tiek doti,
un tikai tā sniedz mums vērojumus; bet ar sapratni priekšmeti tiek
domāti, un no tās rodas jēdzieni. Tomēr jebkurai domāšanai beigu beigās
vai nu tieši (directe) vai aplinkus (indirecte) ar kādu pazīmju starpniecību
jāattiecas uz vērojumiem, tātad mums – uz juteklību, jo neviens
priekšmets mums nevar būt dots citādā veidā.
• Priekšmeta iedarbība uz priekšstatītspēju, ciktāl tas mūs aficē, ir sajūta.
Tie vērojumi, kas attiecas uz priekšmetu ar sajūtu, saucas empīriski
vērojumi. Empīriska vērojuma nenoteiktais priekšmets saucas parādība.
15. Hipotipoze un neattēlojamais
• «Jebkura hipotipoze (attēlošana, subiectio sub aspectum) kā
mēģinājums padarīt kaut ko jutekliski uzskatāmu ir divējāda: vai nu
shematiska – ja jēdzienam, ko tver sapratne, apriori tiek dots
atbilstošs vērojums –, vai simboliska – ja jēdzienam, ko var domāt
tikai prāts un kam nevar būt atbilstošs jutekliskais vērojums, pamatā
liek vērojumu, kas ļauj spriestspējas rīcībai – gan tikai pēc analoģijas
– sakrist ar shematizācijā novēroto, t.i., saskaņoties ar to tikai
atbilstoši šās rīcības kārtulai, nevis pašam vērojumam, tātad tikai
atbilstoši refleksijas formai, nevis saturam.»
• subiectio sub aspectum – priekšstatījums uzskatei, vizuāla
prezentācija, nomest acu priekšā.
• Rezumējot – to, ko nevar attēlot, var tomēr attēlot
(„padarīt jutekliski uzskatāmu”) ar analoģijas
palīdzību. Tas nozīmē – simboliski.
16. Shēma, simbols, analoģija
• «Visi vērojumi, kurus liekam aprioro jēdzienu pamatā,
tātad ir vai nu shēmas, vai simboli; shēmas satur tiešus,
bet simboli – netiešus jēdziena attēlojumus.
• Shēmas attēlo jēdzienus demonstratīvi, bet simboli – ar
analoģijas starpniecību (tiek izmantoti arī empīriski
vērojumi), spriestspējai veicot divkāršu darbu:
• pirmkārt, tiek lietots jēdziens jutekliska vērojuma priekšmetam, un,
• otrkārt, tiek lietota refleksijas kārtula par šo vērojumu gluţi citam
priekšmetam, priekš kura pirmais ir tikai tā simbols.»
• Abas šīs formas Kants sauc par «hipotipozēm».
• Nošķīrums starp tiešu (Kanta transcendetālā shematisma
filosofijā) un netiešu attēlošanu.
17. Kanta piemērs simboliskajam
• Monarhistiskas valsts simbolisks attēlojums:
• Valda tautas likumi – «apgarots ķermenis»;
• Valda atsevišķa absolūta griba – «rokas dzirnavas».
1. Sākotnējais objekts: monarhistiska valsts.
2. Refleksijas kārtula: doma, ka valsts nefunkcionē labi, cilvēki tiek apspiesti
un netiek cienīti.
3. Otrs objekts: rokas dzirnavas, kas visu samaļ.
18. Simbolisms valodā un izziņā
• Simbolisms valodā:
• Kanta konstatējums, ka «mūsu valoda ir pilna ar šādiem
netiešiem attēlojumiem pēc analoģijas». Piemēram,
«pamats», «būt atkarīgam», «izrietēt», «substance».
• Simbolisms izziņā parādās attiecībā uz Dieva
izziņu:
• «Ja kādu priekšstatīšanas veidu vien jau varam saukt par
izziņu (kas gan ir atļauts, ja tas ir princips nevis priekšmeta
teorētiskai noteikšanai, proti, kas šis priekšmets ir par sevi,
bet gan praktiskai noteikšanai – kādai jābūt priekšmeta idejai
priekš mums un tās mērķtiecīgajam lietojumam), tad katra
mūsu atziņa par Dievu ir tikai simboliska un tas, kurš šo
atziņu uztver shematiski, t.i., apveltī Dievu ar tādām
īpašībām kā sapratne, griba u.tml....»
19. Skaistais kā labā simbols
• Secinājums:
• «Un tā es saku: skaistais ir tikumiski labā simbols, un
tikai šādā ziņā (tāpēc, ka tāda attiecība katram ir
dabiska un katrs to kā pienākumu gaida no cita) tas
patīk, pretendējot uz jebkura cita cilvēka piekrišanu,
turklāt dvēsele reizē apzinās zināmu cildenumu un
pacilātību pāri juteklisko iespaidu izraisītam patikas
jūtīgumam un sprieţ par citu vērtību arī pēc maksimas,
kas līdzīga tās spriestspējai.»
20. Skaistais kā labā simbols
1. Sākotnējais objekts: tikumiski labais.
2. Refleksijas kārtula
a. Tikumiski labais tiek izpildīts nepastarpināti;
b. Tikumiski labais tiek izpildīts bez jebkādas ieinteresētības;
c. Tikumiski labais tiek balstīts uz brīvību;
d. Tikumiski labais tiek balstīts a priori principā un tāpēc ir
vispārējs.
3. Otrs objekts: skaistais – piemīt visas augstāk minētās
īpašības.
• Taču šis Kanta risinājums nenozīmē, ka pazūd atšķirības
starp labo un skaisto. Piemēram, skaistais ir balstīts
iztēles brīvajā spēlē, bet tikumiski labais – gribas brīvībā.
22. Gadamers par 59. §.
• H.G.Gadamers «Patiesībā un metode» norāda, ka 19.gs.
notiek retorikas pagrimums, kas rodas no mācības par
ģēniju un estētikas pakārtošanas kritiskajai filosofijai.
Gadamers to raksturo, aplūkojot simbola un alegorijas
attiecības.
• «Simbols kā neizsmeļamais, jo tam piemīt nenoteikta
interpretējamība, tiek prestatīts alegorijai, kas kam piemīt
precīza nozīmes korelācija un kas tādējādi tiek izsmelta,
gluţi tāpat kā māksla mākslai.» (PM, 81.lpp.)
• Gadamers uzskata, ka Kanta veikums attiecībā uz
simbolismu «ir viens no spoţākajiem Kanta domas
rezultātiem».
• Kants uzrāda «valodas simboliskā darba veidu».
23. Gadamers par 59. §.
• Kanta vārdus «Skaistais ir tikumiski labā simbols»
Gadamers raksturo sekojoši:
• «Šajā piesardzīgajā un vienlaikus precīzajā formulā Kants
apvieno prasību pēc pilnīgas estētiskās spriestspējas
refleksijas brīvības un tās humāno nozīmi – doma, kas
ieguva milzīgu vēsturisko iedarbību.» (PM, 82.lpp.)
25. Būtiskākā sekundārā literatūra
(atrodama arī internetā)
• Par shematismu TPK: Gardner, S. Routledge Philosophy GuideBook
to Kant and the Critique of Pure Reason. London and New York:
Routledge Taylor & Francis Group, 1999.
• Par hipotipozi SPK: Gasché, R. The idea of form. Rethinking Kant’s
aesthetics. California: Stanford University Press, 2003.
• Par SPK un 59.§: Wicks, R. Routledge Philosophy GuideBook to Kant
on Judgment. London and New York: Routledge Taylor & Francis
Group, 2007.
• Par Kanta estētiku, t.sk. 59.§: Ginsborg, H. Kant's Aesthetics and
Teleology. http://plato.stanford.edu/entries/kant-aesthetics/#2.8
