1. Rīgas 1. medicīnas koledža
Piebarojuma ieviešanas princips dabiskajā
ēdināšanā.
Darba autore:
Elvīra Jansone
2C
2012
1

2. Saturs
Ievads 3
Fizioloģiskie un metaboliskie determinanti piebarojuma ieviešanai 3
Pedagoģiskais piebarojums. 6
Biežāk uzdotie jautājumi. 8
Pedagoģiska piebarojuma priekšrocības. 11
Izmantota literatūra 12
2

3. Ievads.
Pēc PVO formulējuma, piebarojuma sākšana – tā ir zīdaiņu barošana ar produktiem un
šķidrumiem, papildinājumā krūts pienam vai adaptētam maisījumam. Pārejas barošanas periods,
kas noslēdzas piebarošanas uzsākšanā, – tas ir pakāpeniskas pārejas laiks no mātes piena pie tāda
kompleksas ēdināšanas tipa, kas uzturēs bērna organismu, bet pēc tam arī pieaugušā cilvēka
organismu visus turpmākos gadus. Tas ir ļoti atbildīgs etaps bērna dzīvē, jo ēdināšanas
pieredzējušo iemaņu attīstībai, mazulim no krūts zīšanas ir jāpāriet pie aizvien sarežģītāka darba:
viņam jāmācās pārvelt ēdienu ar mēli, rīt biezu ēdienu, košļāt, atkost no liela gabala. Ja bērns
laikus to neiemācīsies, turpmākā viņam var rasties problēmas, «pieaugušā» ēdiena asimilēšanā,
uz kuru fona iespējami pat funkcionālie traucējumi kuņģa–zarnu trakta darbībā! Var teikt, ka
piebarošanas uzsākšanas periods – pirmais solis pretī mazuļa pieaugšanai.
Fizioloģiskie un metaboliskie determinanti piebarojuma ieviešanai .
Kāpēc nepieciešams piebarojums? Bērna ēdināšanas devu paplašināšanu nosaka šādi
galvenie faktori:
nepieciešamība adekvāti formēt garšu vecuma posmā 5–8 mēneši;
nepieciešamība papildus ievadīt augoša bērna organismā kalorijas un virkni pārtikas
vielu (olbaltumvielas, dzelzs, cinks, kalcijs utt.);
košļāšanas aparāta treniņa un gremošanas dziedzeru stimulēšanas nepieciešamība un
to pakāpeniska adaptācija pieaugušo barības pārstrādāšanai;
augu šķiedru ievadīšanas nepieciešamība, kas spēlē svarīgu lomu bērna kuņģa zarnu
trakta pareizā funkcionēšanā;
bērna pieradināšanas nepieciešamība pie daudzveidīgām produktu un ēdienu garšas
īpatnībām, iemaņu apmācība patstāvīgi uzņemt ēdienu, kā arī nepieciešamība
sagatavot mazuli pakāpeniskai pārejai pie ģimenes galda.
Kad sākt jaunu produktu ieviešanu? Daudzus gadus ārsti rekomendēja dot ābolu sulu
no 3 nedēļu vecuma, dārzeņu novārījumu – no 1.mēneša, dzeltenumu 3 mēnešu vecumā (tagad
arī to var nereti sastapt). Pati zīdaiņu barošanas prakse ar sulām un dzeltenumiem radās tieši
tajos laikos, kad bez tā nebija iespējams nodrošināt bērnu ar pilnvērtīgu barību.
Netālā pagātnē (kaut kādus 40–50 gadus atpakaļ!), iztrūkstot vai pietrūkstot mātes
pienam, bērns saņēma dažādus govs vai donora piena atšķaidījumus. Gan vienam, gan otram bija
nepieciešama apstrāde, vispirms jau vārīšana. Šajā gadījumā liels daudzums vitamīnu gāja bojā.
Neapbrīnojami, ka šajos gadījumos vitamīnu, dzelzs, minerālsāļu trūkums ļoti ātri izpaudās
dažādu slimību veidā – hipovitaminoze, hemoglobīna samazināšanās, nepietiekams svars, rahīts,
atpalikšana attīstībā. Un atbildē uz to radās lietpratīgas un nevainojamas tiem laikiem
rekomendācijas – gan par sulām, gan par dārzeņu biezeņiem, gan par dzeltenumu un par zivju
eļļu. Rezultātā – milzīgs skaits saslimšanu ar alerģiskām slimībām, kuņģa zarnu trakta slimībām.
Ja barojoša māte var atļauties sev pilnvērtīgu un daudzveidīgu ēdināšanu (tajā skaitā gan
dārzeņus, gan augļus, gan gaļu, gan maizi un zivis), ja vecāki ir spējīgi iegādāties savam bērnam
adaptētu piena maisījumu, tad ievērojot visus šos nosacījumus līdz brīdim, kad mazulis sasniedz
sešus mēnešus, to piebarot ne ar ko nevajag.
3

4. Šobrīd visi noteikumi par piebarošanas uzsākšanu ir pārskatīti un doti saskaņā ar
vispasaules normām. Pirmo jauno produktu lietošanas sākumu nosaka zīdaiņa attīstības īpatnību
virkne un, vispirms jau, dažādu gremošanas fermentu brieduma pakāpe, kā arī zarnu gļotādas
caurlaidība.
Piebarošanas uzsākšanas termiņu fizioloģiskie un metaboliskie determinanti
Fizioloģiskie procesi Vecums
1. Barības pārstrādes fermentatīvo procesu
nobriešana:
* sālsskābes sekrēcijas pastiprināšanās un kuņģa
3 mēneši
sulas pH samazināšanās
* pepsīna un citu olbaltumvielu šķelošo fermentu
3–4 mēneši
izstrādes paaugstināšanās
* amilāzes (ogļhidrātu šķelošā fermenta) aktivitātes no 2– 3 mēnešiem līdz
paaugstināšanās gadam
2. Reflektoru mehānismu nobriešana, kas nepieciešami pusšķidras un cietas
barības norīšanai:
* «karotes izstumšanas refleksa» nodzišana un
ķermeņa noturēšana vertikālā stāvoklī (bērns mācās 4–5 mēneši
sēdēt)
3. Vietējās imunitātes procesu nobriešana zarnu
3–4 mēneši
traktā
4. Zarnu trakta gļotādas paaugstinātas caurlaidības
3 mēneši
samazināšanās
Izejot no tā, piebarošanu var uzsākt ne agrāk par bērna dzīves 4 mēnešiem (ESPHGAN
(European Society for Paediatric Gastroenterology Hepatology and Nutrition) nosauc skaitli 17
nedēļas).
Piebarošanas agrāka uzsākšana var izprovocēt:
– atvemšanu, aizcietējumus, diarejas;
– laktācijas samazināšanos barojošām mātēm;
– bērna zarnu trakta disbiozes vai zarnu infekciju attīstība;
– alerģisko reakciju vai pārtikas produktu nepanesības attīstība.
Turklāt mazuļiem kopš dzimšanas ir pietiekami augsts fermenta aktivitātes līmenis, kas
ļauj bez jebkādām grūtībām pārstrādāt laktozi – krūts piena bāzi. Tādēļ vienīgā adekvātā bērna
pirmo dzīves mēnešu ēdināšana – tas ir mātes piens vai gadījumos, ja tas iztrūkst vai pietrūkst,
pirmajos 3–4 mēnešos, labi adaptētie piena maisījumi, kas ogļhidrātu komponenta vietā satur
tikai laktozi.
4

5. Piebarojums ir specifiska lieta, ļoti individuāla. Nav gatavu modeļu visiem bērniem. Ir
tikai hipotētiskas variācijas, no kurām var izvēlaties to, kura vislabāk der konkrētajam, ļoti
individuālajam mazulim.
Īstenojot jebkurus «ēdināšanas» izmēģinājumus un jaunievedumus, jāatceras:
mūsu galvenais uzdevums – saglabāt mazulim veselību, bet jo bērns vecāks, jo mazāk
bīstamāki viņam eksperimenti, kas saistīti ar ēdināšanu.
Bērnu aknas – viens no visvājākajiem orgāniem pat absolūti veselam un normāli augošam
bērnam galīgi «nobriest» un kļūst tādas kā pieaugušajam apmēram 12 gadu vecumā. Jebkurām
ne līdz galam pārstrādātām daļiņām (tām pašām, kas izsauc alerģiju) ir jābūt neitralizētām un
izvadītām no organisma. Un aknām šajā procesā iedalīta īpaša loma. Atkarībā no bērna attīstības,
daudzi produkti, kas agrāk izsauca stiprāko alerģiju, tiek pilnīgi normāli asimilēti – nobriest
aknas.
Piebarošanai līdz gadam nav jāizkonkurē krūts piens vai adaptētais maisījums.
Vispasaules Veselības Organizācija, un tās pēdējās rekomendācijās pat  Krievijas Veselības un
sociālās attīstības ministrija speciāli un nepārtraukti pasvītro, ka piebarojums neaizvieto
barošanu, bet tieši papildina. Par nožēlu, daudzi ārsti–pediatri līdz šim brīdim vadās pēc
novecojošām barošanas rekomendācijām, kas izsaka, lai līdz gada vecumam krūts barošana tiktu
pārtraukta un bērns tiktu pārvests uz «pieaugušo» pārtiku. Šodienas rekomendācijas, otrādi,
liecina par to, ka krūts barošanu ir ļoti lietderīgi turpināt arī pēc gada vecuma, tādēļ arī
piebarošanu derīgi dot kopā ar krūts pienu, taču ne tā vietā. Savādāk tiešām gada vecumā vai pat
agrāk izrādās, ka māmiņai piens patiešām izbeidzies.
Piebarojums tiek ieviests ne no kaut kāda vecuma sasniegumiem – vecums ir tikai viens no
faktoriem, bet par gatavību var spriest pēc faktoru kopuma:
1. Vecums ne jaunāks kā 4-os mēnešos (pirms laika dzimušajiem par pamatu tiek ņemts
koriģētais vecums)
2. Mazulis ir dubultojis dzimšanas svaru. Neiznēsātiem bērniem – koeficients x2,5.
3. Mazulim vairs nav izbīdītās mēles reflekss. Ja iedod padzerties no karotītes, tad tās saturs
neatradīsies uz zoda (piebarojumu dodam TIKAI ar karotīti, lai siekalas to apstrādātu).
4. Mazulis māk sēdēt. Var noliekties ar ķermeni pretī karotītei un atpakaļ, atsakoties no ēdiena.
Māk kontrolēt galvas pagriešanu – atteikuma gadījumā var aizgriezties vai noliekt galvu.
5. Ja nav "krūts" bērns (ēd piena maisījumu), tad ēd vairāk par litru dienā un nav paēdis. Ja ar
krūti barots bērns, tad katrā ēdienreizē izēd abas krūtis un ļoti grib vēl.
6. Mazulis var kaut ko satvert kulaciņā un apzināti iebāzt mutītē.
7. Un galvenais – bērns parāda MILZĪGU interesi par vecāku ēdienu un cenšas to paņemt. Daba
pati paziņo, kad bērna organisms ir gatavs pieņemt citu barību kā adaptēto (maisījumu vai
mammas pienu).
5

6. Katram bērnam periods, kad ir jau parādījušies VISI gatavības faktori, pienāk individuāli. Vidēji
starp 5-9 mēnešiem. Pat dvīņiem pazīmes var parādīties atšķirīgi. Ir arī situācijas, kad visas
pazīmes ir jau 4-os mēnešos, bet ir arī, kad mazulis gaida līdz pat gada vecumam.
Pedagoģiskais piebarojums.
To rekomendē mazuļiem, kas tiek baroti ar krūti. Pedagoģiskā piebarošana – tā nav shēma
tradicionālā izpratnē, tā kā tajā nav konkrētu rekomendāciju attiecībā produktu lietošanas secībai
un to apvienojumam.
Zīdīšanas konsultanti rekomendē sākt iepazīstināt mazuli ar jaunu barību tikai pēc tam, kad pats
mazulis sāk izrādīt interesi par ēdienu. Tādu piebarošanas veidu sauc par Pedagoģisko , tādēļ, ka
pamat mērķis piebarojumam ir nevis pabarot, bet iepazīstināt bērnu ar jauno barību, iemācīt
košļāt, iemācīt dabūt ēdienu ne tikai no mammas krūts. Aptuveni pusgada vecumā bērns sāk
izrādīt interesi par mammas šķīvja saturu un cenšas to pamēģināt, tieši tādu uzvedību sauc par
aktīvu interesi pret ēdienu un tā liecina par mazuļa gatavību iepazīties ar jaunu barību. Mazuļa
interese pret ēdienu nav saistīta ar izsalkumu, bet ar vēlmi atdarināt mammu. Mazulis grib darīt
to ko dara viņa, ņemt no šķīvja kaut kādus gabaliņus un likt sev mutē.
Kādi tad ir piebarošanas ieviešanas principi dabiskā ēdināšanā, ja mamma vēlas sekot mazuļa
uzvedības bioloģiskajai līnijai?
Tie būtu:
Bērnu sāk iepazīstināt ar ēdienu ieviešot produktu mikrodozes (mikroproves), tieši iepazīstina,
bez mērķa pabarot mazuli ar kaut kādu porciju. Mikrodoza mīkstai pārtikai ir aptuveni tik, cik
ietilpst starp mammas lielā un rādītāja pirksta spilventiņiem, ja viņa tos saspiedīs, vai uz
tējkarotes galiņa. Šķidrai barībai – viens malks, mazās krūzītes dibenā ieliets.
Bērns var „vienā paņēmienā” pamēģināt to, ko ēd mamma un kam viņš izrāda interese.
Bērnam rokā tiek doti tikai cietās barība gabali, no kurienes viņš pats nevar neko daudz noēst
(ciets ābols, burkāns, kacens, sausiņš, un tml.)
Mikroproves tiek dotas 3-4 nedēļas. Šajā laikā mazulis jau var iepazīties ar plašu produktu
klāstu, ko ēd ģimenē, un iemācīties dzert no krūzītes.
6

7. Piebarojums nekad neaizvieto krūts zīšanas reizi! Bērns var iepazīties ar jauno barību pirms, pēc
un arī krūts barošanas laikā. Bieži bērni „uzdzer” mikroprovei mammas pienu.
Pamazām barības daudzumu palielina, atļaujot bērnam apēst vairāk.
Mammas uzdevums ir saglabāt bērna interesi par ēdienu, saglabāt interesi mēģināt. No pusgada
līdz 1,5 gadu vecumam bērnam ir jāiepazīstas ar visiem produktiem, kuras ēd viņa ģimenē. Lai
saglabātu interesi nogaršot jaunus produktus līdz 8-11 mēnešiem mamma ierobežo bērna interesi
par ēdienu: ja bērns ir apēdis 3-4 tējkarotes viena produkta un prasa vēl, tad viņam ir jādod kaut
kas cits.
No malas piebarojuma ieviešana izskatās aptuveni tā: mazulis izprasa ēdamā gabaliņus, un
mamma viņu apvelta, dažreiz. Tādā situācijā bērns vienmēr ar baudu iepazīstas ar jauno barību
un nepārēdās.
Mazulim ir jāmācās lietot galda piederumus. Līdz 8-11 mēnešiem tās ir karotes. Savs šķīvis
mazulim parādās tad, kad viņš sāk ēst atsevišķi, parasti pēc 8-11 mēnešiem. Līdz tam mazulis ēd
sēžot mammas rokās un ēd no viņas šķīvja.
Ja mazulis ir noguris ēst, pazaudē interesi – vis, nesam prom no galda.
Piebarojuma ieviešana prasa noteiktas zināšanas un pieredzi. Nekādu problēmu nebūs, ja mazulis
ir vesels, zīdīšana ir pareizi organizēta, un mammai ir parādīts, kā ieviest tādu piebarojumu. To
tiešam ir nepieciešams parādīt, kā jau visu, kas skar zīdīšanas un bērna kopšanas praksi. Ja
mammai piebarošanu neparāda cita pieredzējusi mamma, kā nepieciešams sākt mazuļa
piebarošanu pareizi, viņa var pieļaut kaut kādas kļūdas, pat nenojaušot par to, ka viņa tās dara.
Dažām mammā viss izdodas veiksmīgi. Tās ir mammas, kurām ir paveicies. Kā paveicies,
piemēram, mammai, kurai nebija rādīts, kā pareizi pielikt bērnu pie krūts, bet vis norit veiksmīgi.
Var pieļaut kļūdas, kas nav tieši saistītas ar ēdināšanu, bet ar mazuļa uzvedību pie galda.
Piemēram, mazulis kādu laiku ēd, maigi izsakoties, ne visai akurāti, izvēlas ņemt ēdienu ar
rokām, likt to karotītē, bet pēc tam karotīti likt mutē. Daudzas mammas tādu uzvedību uzskata
par nepieņemamu, atņem bērnam karoti un sāk barot. Mazulim pazūd interese ēst patstāvīgi.
Mazulim var patikt kaut kāds konkrēts produkts un viņš to prasa un prasa vēl, mamma piekāpjas
un rezultāts ir gremošanas trakta traucējumi nākošā dienā. Ja piebarojuma ieviešana ir veikta
pareizi, mazuļa pašsajūta nepasliktinās, gremošanas traucējumi nenotiek, bērns turpina normāli
attīstīties. Ja mamma zina mazuļa normālas uzvedības variantus, adekvāti tos novērtē un
nepieciešamības gadījumā bērna uzvedību koriģē, no mazuļa nekad neizaugs bērns, kurš neprot
uzvesties pie galda pareizi, nekārtīgs vai ar sliktu apetīti. Par nožēlu, to ko visas sievietes mācēja
darīt 150 gadus atpakaļ, šodien gandrīz vai neviens neatceras...
Nepareizas piebarojuma ieviešanas pazīmes: līdz kaut kādam laikam mazulis ēd ļoti labi, bet pēc
tam atsakās mēģināt un vispār kaut ko ēst. Tātad mazuli pārbaroja, viņš pārēdās. Situācijas
risinājums: kādas dienas 5 ņem mazuli blakus sev pie galda, neko viņam nepiedāvāt, nedot un ar
apetīti ēst viņa klātbūtnē.
7

8. Ļoti bieži mammām neizdodas piebarojuma ieviešana tieši tādēļ, ka viņām ļoti gribas pabarot
mazuli ar citu ēdienu. Mūsdienu mammu apziņā dziļi ir iesakņojusies pārliecība, ka krūts piens
pēc savas kvalitātes un sastāva ir ne visai uzticams šķidrums un to ir nepieciešams papildināt ar
citu ēdienu. Mūsdienās tiek ignorēts, tas fakts, ka piens ir pilnvērtīgs produkts, kurš evolūcijas
ceļā ir radīts tieši cilvēkbērna uzbarošanai, ir absolūti pilnvērtīgs pēc savas uzturvērtības.
Pētnieciski ir pierādīts, ka agrīnas citas barības ieviešanas dēļ bērna organisms sliktāk pieņem
uzturvielas no krūts piena, bet pilnvērtīgi pieņemt šīs vielas no citas barības bērns sāk tikai pēc
gada vecuma. Mazuļa ēšanas paradumi – nav mākslīgi izdomāti, bet noteikti ar mazuļa
organisma, pirmkārt kuņģa-zarnu trakta, attīstības īpatnībām. Mammām ir jāatceras, ka viņu
uzdevums nav pabarot mazuli, bet iepazīstināt mazuli ar barību un atbalstīt mazuļa interesi par
ēdienu. Ja jūs vēlaties, lai nākotnē jūsu mazulim būtu laba apetīte, nekad nemēģiniet mazuli
pabarot pēc tam, kad viņš ir zaudējis interesi par ēšanas procesu. Mammai, kura ir iztērējusi pusi
dienas lai uztaisītu biezeni vai atvērusi gatava biezeņa burciņu, grūti skatīties, kā mazulis
aizskrien, apēdot divas karotītes. Tā vien gribas viņu noķert, novērt domas ar grāmatiņu, spēli
vai TV, lai tikai bērns atver muti. Nedariet tā! Mazulis, kuram ir iespēja piekļūt pie mammas
krūts, nekad necietīs no izsalkuma vai slāpēm. Visu mazulim vajadzīgo viņš paņems no mammas
krūts.
Biežāk uzdotie jautājumi.
* Kā būs ar barības gabaliņiem, ja mazuļa barība nav biezenis, viņš taču var aizrīties?
Mazuļa ēdienu nevajag sasmalcināt, bet sākt vajag ar maziem gabaliņiem - mikrodozām. Ja
mazulim tiek dots kaut kas no kā viņš teorētiski var atdalīt lielu gabalu, mazulis sēž mammai uz
ceļiem un mamma seko kā bērns ēd, un kā tikko liels gabals „nokosts”, mamma pirkstiņu saliec
kā āķīti un izņem gabalu no mutes. Bērns aktīvi mācās un pakāpeniski iemācas košļāt, sākumā
kamēr nav zobiņu - ar smaganām, vēlāk arī ar zobiņiem.
* Ko darīt, ja mazulis izspļauj pat ļoti mazus gabaliņus, vai arī viņš mēģina tos atvemt, tā vietā,
lai mēģinātu tos norīt?
Daudzi mazuļi tieši tā arī uzvedas: nedēļu-divas izspļauj visus gabaliņus un periodiski „aizrijas”,
pēc tam sāk izpļaut katru otru gabaliņu, pusi norij, pēc tam, beidzot, sāk rīt visus gabaliņus.
8

9. Mammai jābūt pacietīgai un neuzspiest. Tai pat laikā bērnam noteikti būtu jānovēro, kā ēd citi
cilvēki, kuri nespļauj ārā gabaliņus.
* Kad tad piebarojums nav vairs tikai iepazīšanās ar jaunajiem produktiem un kļūst par aizstājēju
krūts barošanai?
Krūts barošana un pāreja uz ēšanu pie kopgalda –ir paralēli procesi. Piebarojums nekļūst par
krūts barošanas aizstājēju. Patiesībā, krūts pamatēšana mazulim 6 mēnešos un vecākam ir
saistīta ar miegu. Mazulis daudz zīž krūti pirms dienas un nakts gulēšanas, likšana pie krūts
notiek pēc pamošanos no rīta un dienas miega, zīž naktī, it īpaši no paša agra rīta. Bet
iepazīšanās ar piebarojumu un ēšana pie kopgalda notiek mammas brokastu laikā, pusdienās un
vakariņās. Nosacīti lielākas ēdiena porcijas mazulis sāk ēst ap gadiņa vai lielākā vecumā. Bet arī
šajā vecumā bērni bieži mēdz uzdzert mammas pienu uz ēdiena. Vitamīnus un citas vērtīgas
vielas pietiekamā daudzumā un optimālos veidos mazulis turpina saņemt ar mammas pienu,
gadījumā, ja mazuļa krūts barošana ir pareizi organizēta, bet mamma nejūt barības vielu
nepietiekamību.
* Kā tad ar pieaugušo pārtikas sastāvā esošo sāli, cukuru, garšvielām un iespējams, kaitīgām
vielām (piemēram, nitrāti), kuru mēģinās mazulis? Bērnu pārtikā taču tā visa nav un tādēļ tā taču
būtu veselīgāka mazulim, nekā ēdiens no kopgalda?
Pārtika tiešām satur sāli, cukuru, nitrātus un daudz ko citu. Un arī bērnu pārtika to satur. Bērnu
pārtika tiek ražotā tā, ka bērna organisms pieņem šo pārtiku bez adaptācijas produktiem, kuri ir
šīs pārtikas sastāvā. Nenotiek gremošanas trakta sistēmas adaptācijas ne pie garšas, ne pie
konsistences, ne pie sastāvdaļām. Mammas uzdevums nav pabarot mazuli ar citu barību, ko var
izdarīt ar bērnu pārtiku, bet turpināt mazuļa gremošanas-zarnu trakta lēnu adaptācijas procesu pie
citas barības. Šī adaptācija sākās jau tad kad mazulis mammas puncī sāka rīt augļūdeņus, kuru
garša izmainījās atbilstoši mammas ēdienam, un turpinājās ar krūts piena ēšanu, kura garša un
sastāvs mainījās ne tikai diennakts laikā, bet pat vienas ēšanas reizes laikā, bet mamma taču neēd
bērnu pārtiku. Kamēr mazulis ēd mazu daudzumu barības, viņš adaptējas arī ar sastāvdaļām:
sāls, cukurs, nitrāti, kā arī citiem ēdiena komponentiem. Bet kad viņš jau ēdīs nozīmīgu
daudzumu ēdiena, viņa organisms jau pilnībā būs gatavs ar to visu tikt galā.
* Vai mazulim ir jādod papildus šķidrums saistībā ar piebarojuma ieviešanas sākšanu?
Šķidruma pamata daudzumu mazulis turpina saņemt ar mātes pienu. Interesēties tieši par ūdeni
un dzeršanu mazulis sāk aptuveni pēc gada. Pārsvarā mazulis interesējas par mammas krūzītes
saturu un mēģina to, ja krūzītes dibenā ielej nelielu daudzumu dzeramā.
*Ko darīt ar mazuli, kurš ir vecāks par gadu, bet kuram nav intereses par ēdienu? Līdz gadam
visi mēģinājumu ieviest piebarojumu neizdevās. Bērns raudāja, aizgriezās, līdz pat vemšanai.
9

10. Šobrīd ēd slikti un ne visu, bet tikai noteikta veida burciņu barības. Kā pieradināt mazuli pie
pieaugušo pārtikas un paaugstināt apatīti?
Parasti tā uzvedās bērni, kuri nav redzējuši ko un kā ēd pieaugušie. Bieži tā notiek, ja no bērna
barošanas sarīko atsevišķo procesu un viņu baro ar kaut ko speciālu.
Jāpārstāj barot bērnu atsevišķi. Nepieciešams bērnu sēdināt pie galda kopā ar visiem, vismaz ar
mammu kopā, un nemēģināt barot. Visiem vajadzētu būt vienaldzīgiem, ēd bērns vai ne, vismaz
vajadzētu „izlikties”, ka tas tā ir... Lai dažas dienas skatās, kā ēd citi ģimenes locekļi. Ja sāk
prasīt kaut ko pagaršot - iedodiet. Ielieciet šķīvī to pašu, ko visiem citiem. Bērna klātbūtnē jāēd ir
ar apetīti. Nemēģiniet mazulim novērt uzmanību ar televizoru, grāmatām vai rotaļlietām.
Nebariet, nesodiet, ja mazulis kaut ko izlej vai izsmērē, uzreiz novāciet un parādiet, ka visi ēd
akurāti.
* Ja mazulim ir jau gandrīz 5 mēneši, viņš ļoti interesējas par jebkuru ēdienu, skatās visiem mutē
un prasa pagaršot, vai tagad drīkst sākt pedagoģisko piebarojumu?
Mazulis – attīstīts un zinātkārs bērns. Viņam ļoti gribas darīt ar ēdienu to pašu , ko mamma. Bet
jāatceras, ka bērna gremošanas-zarnu trakts, nepilnos piecos mēnešos, vēl nav pilnībā gatavs, lai
iepazītos ar citu barību. Fermentu sistēma tik-tikko ir sākusi nobriest. Zarnās situācija tagad ir
stabila, pirms laika tajā iejaukties ir diezgan bīstami. Mammas uzdevums – aizsargāt šo stabilitāti
no priekšlaicīgas iejukšanās. Interesi par barību šajā vecumā vajadzētu ierobežot, vienkārši
sakot, nest viņu prom no virtuves un neēst viņa klātbūtnē. Ja šāds ieteikums ne visai patīk, var
jau kaut ko darīt, bet tikai uz paša risku.
*Vai ir atšķirības piebarojuma ieviešanā, ja mazulis vai vecāki ir alerģiski?
Atšķirības, protams, ir. Tādam mazulim lēnāk tiek ieviesti produkti, sāk ar hipoallergēniem,
produktu daudzuma palielināšanu veic daudz lēnāk, nekā parasti. Produktu ieviešanas tempu
varētu raksturot: „viens solis uz priekšu, divi atpakaļ”. Mammai ir jāievēro hipoalerģiska diēta,
izslēdzot produktus, kuri izsauc viņai alerģiju vai arī jebkuras citas neērtības. Ja māte baro bērnu
ar krūti, nedrīkst ieviest jaunus produktus mazulim, ja pašai ir slimības saasināšanās. Pēc katras
ēdienreizes vajadzētu pielikt bērnu pie krūts. Jāievieš ne vairāk par vienu produktu dienā un
jāvēro mazuļa reakcija vismaz trīs dienas.
* Kādēļ mazulis, kurš ēd bērnu pārtiku, 7-8 mēnešos var apēst 100-200gr biezeņa vai putras, bet
bērni, kuri sāk ar pedagoģisko piebarojumu, tā nedara?
Bērns otrajā dzīves pusgadā ēd maz, jo viņš pagaidām negrib pieēsties. Viņš tikai attēlo mammas
darbības. Pieēdas viņš ar pienu. Iespējams, ka cilvēkbērnam ir ģenētiski ielikts mehānisms, kurš
neļauj šajā vecumā daudz ēst. Vēl dažus gadu tūkstošus atpakaļ mazulis ļoti iespējams dabūtu
daudz lielākas problēmas gremošanas traktā, ja apēstu 100gr medījuma gaļas, kuru tēvs atnestu
no medībām. Cita lieta, ka tad nevienam pat galvā neienāktu tā rīkoties ar bērnu. Pat mūsu
vecvecmāmiņām, 100 gadus atpakaļ, kuras gatavoja ēdienu krāsnī vai uz malkas plīts visai
10

11. ģimenei no 5-10 cikvēkiem, neienāca prāta dot mazulim vairāk zupas vai putras no kopēja galda
lai bērns pieēstos, un nebija laika un iespējas speciāli bērnam gatavot.
Bērnu pārtika tiek ražota tā, lai mazulis to varētu apēst daudz. Un lai jebkuru mazuli varētu ar to
pabarot, bet vai vajag? Ir bērni, kuri līdz kaut kādam laikam ēd šo „bērnu pārtiku” daudz un ar
baudu, bet patiesībā, lielu daļu šo bērnu nākas ēdināšanas procesā izklaidēt, lai atvērtu mutes.
Daudzus izklaidēt nākas diezgan ilgi, dažus – līdz pat pusaudžu vecumam. Bieži tiek novērotas
tiek situācijas, ka bērns līdz gadam ēd daudz un labi, bet pēc gada, kad bērns kļūst vecāks, –
bērna pabarošana vecākiem ir īstas mocības, jo mazulis pārvērties maz ēdājā. Ēdiens tādus
bērnus nemaz neinteresē. Ir, protams, bērni, kuri ir nosacīti „veiksmīgi” tikuši pāri bērnu pārtikas
ēšanas etapam. „Veiksmīgi” ielikts pēdiņās tādēļ, ka tagad tikai uzsākti pētījumi par to, kādas
sekas ilglaicīgā periodā var būt bērnam pēc piebarojuma ieviešanas lielos daudzumos, kad viņš
bioloģiski tādai slodzei ne visai ir gatavs. Bet rezultāti būs vēl ilgi jāgaida...
Pedagoģiska piebarojuma priekšrocības.
Kāpēc pedagoģiskais piebarojums?
*Tas ir interesants bērnam
* Tas ir vienkāršs mammai (ja mamma zina, ko viņa dara)
* Tas atbilst cilvēka fizioloģijai
* Tas ir bērnam drošs
* Tas neprasa speciālu laika patēriņu un arī, diezgan ilgi, produktus
11

12. Izmantota literatūra
1. Materiāli no starptautiskas pediatrijas konferences. Maskava - 2011.
2. Gill Rapley, Tracey Murkett. Baby-led Weaning: Helping Your Bay Love Good Food. Random
House UK. - 2008
3. Judith Lauwers, Anna Svisher. Counseling the nursing mother. A lactation consultant’s
guide. - 2005
4. Ж. В. Цареградская. Ребёнок от зачатия до года. Москва. АСТ. – 2005
5. http://www.espghan.med.up.pt/
6. http://www.kkm.lv/
12