1. Osteomielīts un strutainais artrīts
Zane Garsele MF IV 3.grupa

2. Locītavu un kaulu infekcijas
Locītavu un kaulu infekcijas ir nopietna saslimšanu
grupa, kad strutainā procesā iesaistās ne tikai mīkstie
audi, bet arī locītavas struktūras un kauls.
• Saslimšanu nopietnību nosaka asinsrites īpatnības
kaulos un locītavu struktūrās – skrimšļos un saišu
aparāta, kā dēļ bieži laicīgi neārstēta infekcija kļūst
hroniska. Tādā gadījumā vienmēr ir nepieciešama
kompleksa ārstēšana – ķirurģiska un antibakteriāla.
• Pacienta ārstēšanā piedalās ķirurgs – traumatologs,
infektologs un citi speciālisti pēc nepieciešamības.

3. Locītavu un kaulu infekciju
saslimšanu grupā ietilpst:
• Osteomielīts;
• Septisks artrīts jeb strutains locītavas
iekaisums;
• Pēdas infekcijas, t.sk. diabēta pēda;
• Ar implantiem saistītā infekcija.

4. OSTEOMIELĪTS

5. Osteomielīts
Osteomielīts – akūta vai hroniska bakteriāla kaulu
infekcija ar progresējošu kaula destrukciju un kaula
nekrožu veidošanos, kas skar visus kaula slāņus,
izraisot - osteītu, mielītu un periostītu.
• Iekaisums kaulā rodas, infekcijai tajā nokļūstot
endogēnā vai eksogēnā ceļā. Tā ir hroniski
recidivējoša, ilgstoša slimība ar vairākām
komplikācijām.
• Lielākajā daļā gadījumu tiek skarti garie kauli.
Visbiežāk sastopams apakšstilba kaulu, retāk
augšstilbu, pēdu un rokas kaulu osteomielīts.

6. Etioloģija
• 47% osteomielīts attīstās posttraumatiski;
• Citi nozīmīgi osteomielīta cēloņi – vaskulāra
nepietiekamība (visbiežāk CD pacientiem 34%) un
hematogēna diseminācija 19%.
• Transportlīdzekļu negadījumi, sporta traumas,
ortopēdisko palīglīdzekļu izmantošana palielina
posttraumatiskā osteomielīta prevelenci.
• 1.8%-6.4% pēc penetrējošām pēdas traumām,
attīstoties infekciozam procesam, tas komplicējas
ar osteomielītu.

7. Biežākie osteomielīta ierosinātāji
• Staphylococcus aureus 80%;
• Streptococcus haemolyticus;
• Enterobacter;
• Haemophilus influenzae;
• Cita mikroflora;
• Pseudomonas aeruginosa;
• Salmonella utt.

8. Riska faktori
• Nesena trauma vai ķirurģiska operācija
anamnēzē;
• Imūnkompramitēts pacients;
• i/v narkotiku lietošana;
• Apasiņošanas traucējumi;
• Cukura diabēts;
• Perifēra neiropātija.

9. Klasifikācija
1. Laiks
• Akūts (<2 nedēļas);
• Subakūts;
• Hronisks (>2 mēneši).
2. Cierny klasifikācija
• Medullārs osteomielīts;
• Superficiāls osteomielīts;
• Lokalizēts osteomielīts;
• Difūzs osteomielīts.
3. Pēc etioloģijas
• Hematogēns;
• Posttraumatisks;
• Osteomielīts bērniem.

10. Simptomātika
Akūts osteomielīts
• Bieži novēro klīniski nespecifiskus simptomus – drudzi,
drebuļus, nogurumu, miegainību vai aizkaitināmību.
• Klasiskās iekaisuma pazīmes: lokāls sāpīgums, tūska,
apsārtums. Pazīmes parasti izzūd 5-7dienu laikā.
Hronisks osteomielīts
• Hroniska ostiomielīta gadījumā ļoti nozīmīga ir precīza
anamnēzes ievākšana, noskaidrojot gan informāciju par
primāro traumu, gan a/b un/vai ķirurģisku terapiju.
• Parasti novēro kustību ierobežojumus skartajā
ekstremitātē. Raksturīgas arī lokālas sāpes, pietūkums,
apsārtums un tūska.

11. Simptomātika
Bērnu osteomielīta gadījumā bieži novēro tikai
nespecifiskas pazīmes un simptomu, klīniskā
manifestācija ir ļoti variabla.
• Simptomi ietver – pazemināts kustību apjoms
skartajā ekstremitātē un blakus novietotajās
locītavās, ka arī lokālu apsārtumu un tūsku virs
skartās ķermeņa daļas. Pavadošie simptomi
bērniem: drudzis, nespēks un uzbudināmība.
• Savukārt jaundzimušo osteomielīta gadījumā
parasti novēro tikai samazinātu kustību apjomu
skartajā ekstremitātē, citus simptomus nenovēro.

12. Terapija
Klasiska osteomielīta ārstēšana ietver rūpīgu
inficētā kaula un nekrotisko audu debridementu
(nedzīvā kaula, slikti apasiņoto un inficēto apkārtējo
audu likvidēšana) un infekcijas izraisītājam
atbilstošu antibakteriālo terapiju.
• Attīrot brūci, veidojas audu tilpuma defekts, kas
jāaizpilda ar labi apasiņotiem audiem, lai
saglabātu ekstremitāti.
• Mīksto audu defekta slēgšanas pamatā ir t. s.
„rekonstrukcijas kāpnes”: sākot no vienkāršas
primāras brūces slēgšanas un autodermoplastikas
un beidzot ar sarežģītu lokālu, brīvu, vaskularizētu
audu vai kompleksu mīksto audu-kaulu lēveru
transplantāciju.

13. Terapija
• Veicot brūces revīziju, rezecē ne tikai bojāgājušos
muskuļaudus, aponeirozi, fasciju un saistaudus,
bet arī audus ar apšaubāmu dzīvotspēju.
• Bojāgājušie muskuļaudi nereaģē uz kairinājumu,
neasiņo un zaudē sarkano nokrāsu.
• Defektu rekonstruēšana ar lēveriem ļauj saglabāt
ekstremitāti un sasniegt labus funkcionālos
rezultātus.
• Pēc ārstēšanas cilvēks var strādāt un integrēties
sabiedrībā.

15. Iznākums un prognoze
• Par spīti ķirurģijas un antibakteriālās terapijas progresam,
osteomielīta ārstēšana joprojām ir izaicinājums, tomēr
mūsdienās osteomielīts ir izārstējams.
• Neadekvātas terapijas gadījumā infekciozais process var
vairākkārt recidivēt vai hronizēties.
Komplikācijas:
• patoloģiski lūzumi;
• pastāvīgās infekcijas radītās intoksikācijas rezultātā
iespējama sekundāras amiloidozes attīstība, kas var radīt,
piemēram, nieru mazspēju;
• plakanšūnu karcinomas attīstība hroniskā iekaisuma
procesa apvidū.

17. Septisks artrīts jeb strutains locītavas
iekaisums
• Mikrobu infekcija locītavas somiņā.
• Novērojamas visas iekaisuma pazīmes, nereti ir
paaugstināta ķermeņa temperatūra.
• Infekcijas ierosinātājs locītavā nokļūts traumas rezultātā
vai hematogēni - ar asiņu plūsmu, kas notiek salīdzinoši
retāk.
Biežākās lokalizācijas: ceļa un gūžas locītavas, retāk –
pēdas, pleca, elkoņa u.c.
• Novēlotas ārstēšanas rezultātā strauji progresē
locītavas pietūkums un veidojas neatgriezeniska
locītavas skrimšļa un kaulu destrukcija ar sekojošu
nepieciešamību veikt amputāciju.

18. Septisks artrīts jeb strutains locītavas
iekaisums
• Vissmagākā infekcija, kura var attīstīties rokas
locītavās ir pēc cilvēka vai dzīvnieka
kodumiem.
• Jo ilgstošāks iekaisuma process, jo lielāks
funkcijas bojājums sagaidāms.
• Novēlotas ārstēšanas rezultātā strauji progresē
locītavas pietūkums un veidojas
neatgriezeniska locītavas skrimšļa un kaulu
destrukcija ar ar sekojošu nepieciešamību
veikt amputāciju.

19. Septic arthritis must be diagnosed and treated promptly. Irreversible damage can occur
within 4-6 hours, and the joint can be completely destroyed within 24-48 hours
(shown).
http://reference.medscape.com/features/slideshow/arthro-practice

22. Simptomi
Tipiskā simptomu triāde infekcioza procesa
locītavā gadījumā:
1. Drudzis (40-60%);
2. Sāpes (75%) un
3. Kustību ierobežojumi.
Simptomi attīstās pakāpeniski vairāku dienu vai
nedēļu laikā. Drudzis parasti nelielas pakāpes,
drebuļi pievienojas 20% gadījumu.

23. Simptomi
Uzmanība jāpievērš šādiem simptomiem/informācijai:
• Akūts simptomu sākums, sāpes locītavā;
• Neatkarīgi no tā vai sāpes pievienojas jau esošajiem
simptomiem vai ir hroniskas;
• Anamnēzē locītavu trauma vai kāda saslimšana, kas
skar locītavas, vienalga sadzīvē iegūta vai jatrogēna;
• Neatkarīgi vai process ir monoartikulārs vai
poliartikulārs, tāpat nav tik svarīgi, kuras locītavas
konkrēti tiek skartas;
• Ekstraartikulāru simptomu klātbūtne;
• Pacientam tikusi veikta i/v katetrizācija vai pacients ir
i/v narkotiku lietotājs.

24. Klasifikācija
• Laima slimība ierosināts artrīts;
• Ar locītavu protezēšanu saistītas
infekcijas;
• Reaktīvs un tuberkulozs artrīts;
• Virālas izcelsmes septisks artrīts.

25. Ierosinātājs
• Biežākais strutaina artrīta ierosinātājs visās
vecuma grupās ir – S. aureus.
• Vecuma grupa no 15 – 50, kā nākamais
biežākais ierosinātājs minams N. gonorrhea, it
īpaši starp seksuāli aktīvajiem šajā vecuma
grupā.

26. Terapija
• Infekcioza artrīta gadījumā medicīniskā palīdzība
fokusēta uz adekvātu un laicīgu infekciozā sinoviālā
škidruma drenāžu, piemērotu pretmikrobu terapiju un
locītavas imobilizāciju, tādejādi limitējot sāpes.
• Akūta protezētas locītavas infekcija (ilgums <3 ned) var
tikt ārstēta konservatīvi, ja tā ir agrīna tipa infekcija vai
sekundāra hematogēnā ceļā izplatījusies infekcijas, kas
skārusi locītavu, bez jebkādām pazīmēm par
periartikulāri mīksto audu iesaistīšanās infekciozajā
procesā vai locītavu nestabilitāti.
• Kopumā vidējais hospitalizācijas ilgums septiska artrīta
gadījumā – 11,5dienas.

28. Ķirurģiska terapija
• Nekrotisko audu atdalīšana un protēzes izņemšana jāapsver
pacientiem, kuriem attīstījusies ar locītavas protezēšanu
saistīta infekcija 30 dienu laikā pēc implantēšanas vai ja
iekaisuma simptomi saglabājas 3 nedēļu periodā pie
nosacījuma, ka protēze labi fiksēta, nav izveidojušies sinusa
traki, kas savienotu operācijas vietu ar ārējo vidi.
• Vispirms tiek izņemta protēze ar sekojošu 6 nedēļu ilgu a/b
terapijas kursu. Veicot atkārtotu protezēšanu,
cemetējamais materiāls jāpiesūcina ar a/b (piemēram,
gentamicīnu vai tobramicīnu). Mērķis ir sasniegt a/b difūziju
uz apkārtējiem audiem. Gan gūžas, gan ceļa protezēšanas
gadījumā šai metodei ir 95% veiksmes rādītājs.
• Iespējam arī tā saucamā «viena soļa» ķirurģiskā metode,
izņemto protēzi uzreiz aizstājot ar jauno, vienlaicīgi veicot
a/b terapiju. Veiksmes % - 70-90%

29. Prognoze
Pat pareizi ārstēta septiska artrīta gadījumā, pacientiem bieži nākas
samierināties ar paliekošu kustību ierobežojums skartajā locītavā.
50% pieaugušo pēc septiska artrīta izārstēšanas saglabājas kustību
ierobežojumi skartajās locītavās, attīstās hronisks sāpju sindroms.
30% gadījumu reaktīvs artrīts hronizējas.
Komplikācijas ietver disfunkcionālas locītavas, osteomielītu un sepsi.
Par sliktu iznākumu strutaina artrīta gadījumā var norādīt:
• Vecums >60 gadiem;
• Gūžas locītavas vai pleca locītavas strutains artrīts;
• Esošs reimatoīds artrīts;
• Pozitīva m/o atradne sinoviālajā šķidrumā pēc septiņu dienu ilgas
terapijas;
• Septiņas dienas vai ilgāka terapijas uzsākšanas novēlošana.

30. Pēdas infekcijas, t.sk. diabēta pēda
– infekcijas, kas visbiežāk saistāmas ar asinsrites un
inervācijas traucējumiem.
• Lielākoties brūces pēdā tiek pamanītas novēloti,
kad process ir kļuvis plašs.
• Šādas infekcijas tiek ārstētas radikāli tīrot brūces,
bieži nepieciešamas pirkstu vai pēdas daļu
amputācijas.
• Neārstēšanas gadījumā, progresējot iekaisumam
var pievienoties asins saindēšanās ar draudiem
pacienta dzīvībai

32. Ar implantiem saistītā infekcija
– mikrobi ir saistījušies ar operācijas rezultātā
ķermenī ievietotiem implantiem – kaulus
savienojošām plāksnēm, skrūvēm vai stieņiem,
vai locītavu aizvietojošām protēzēm.
• Šajā gadījumā nav iespējams izārstēt infekciju
bez implanta jeb svešķermeņa izņemšanas.
Izņemšana ir vēlama pēc iespējas ātrāk,
citādāk infekcijas procesā sāk iesaistīties arī
kaula struktūras.

34. Izmantotā literatūra
• http://www.doctus.lv/2006/10/hronisks-pectraumatisks-osteomielits-un-
inficets-nesaaudzis-liela-liela-kaula-luzums
• http://www.woundclinic.lv/index.php?lng=lv&chp=osteom
• http://www.mikrokirurgija.lv/pakalpojumi/rekonstruktiva-
mikrokirurgija/kaula-iekaisums-osteomielits/
• http://www.spkc.gov.lv/ssk/indexc63d.html?p=24%2C13%2C154%2C272
• http://www.tos.lv/lv/par-slimnicu/darbibas-pamatvirzieni/23-strutaina-
kirurgija
• https://sites.google.com/site/handrokamanus/rokas-slimibas-
1/sapes/locitavas/strutains-artrits
• http://emedicine.medscape.com/article/236299-overview#a0101
• http://emedicine.medscape.com/article/1348767-overview
• Mikroķirurģijas centra informatīvi izglītojošs izdevums Nr. 2 (28) Jūnijs,
2012 «Plastikos»